Description

Ēka izvietota viensētas pagalma dienvidu malā, ar garākām fasādēm pret ziemeļiem un dienvidiem. Ēkas dienvidu pusē aug kļava, kas sniedz nebūtisku noēnojumu uz dienvidu fasādi.

Ēkas plānojumā izmantota radoša pieeja, kuras izdošanos nodrošināja ēkas zemais enerģijas patēriņš – ēkā nav tehniskās telpas. Šis apstāklis ļāva izbūvēt papildus guļamistabu, nepalielinot ēkas platību. Kopsummā kompaktajā ēkas apjomā ir izvietotas 4 guļamistabas. Vēl kā inovatīvs risinājums jāatzīmē atteikšanās no apkures sistēmas caurulēm – ēkas vienīgā apkures ierīce ir dzīvojamajā istabā novietotā malkas kamīnkrāsns ar āra gaisa padevi. Ēkas tehniskās sistēmas ir optimizētas gan no investīciju aspekta, gan lietotāja ērtuma aspekta, vienlaicīgi nodrošinot augstākās kvalitātes iekštelpu komfortu jebkurā gadalaikā.

Vairāki būvniecības etapi tika veikti zem pagaidu „siltumnīcas” konstrukcijas. Tas ļāva izvairīties no materiālu un konstrukciju bojāšanās būvniecības laikā, kā arī nodrošināja komfortablus apstākļus darbu veicējiem. Šī konstrukcija ēkas būvniecības noslēgumā tika demontēta un kokmateriāli izmantoti malkas novietnes būvniecībai.

Gudrās “Vecmājas”(žurnāls Mājas Viesis, Ilze Vītola, Andas Krauzes foto)

Simtgadīgas liepas, sirmiem, ķērpjainiem stumbriem sargā vecās mājas. Arī jaunās, pirms trim gadiem celtās, sauc “Vecmājas”.  – Mana vecmamma gribēja māju ar tornīti, mamma māju ar sarkanu jumtu, es gribēju – vienkārši māju, – laipni smaida “Vecmāju” saimniece INĀRA KAULIŅA. Ir noticis tieši tā, kā viņa vēlējusies – māja tik tiešām ir vienkārša un skaidra pēc skata, un iederas vidē tā, it kā sen te būtu bijusi. Tomēr māja ir unikāla – tā ir pasīvā māja, kādu Latvijā nav daudz. Labi siltināta un ventilēta, darināta no dabiskiem materiāliem un tās siltumu ziemā nodrošina vien trīs kubikmetri malkas.

Ināra Kauliņa ir dundadzniece, viena no piecām Dūmeles  mežsarga Akera meitām. Dzīves un darba ceļi Irēnu bija aizveduši uz Ogri, bet kad dēli Kaspars un Kristaps paaugās, viņu atkal vilka uz dzimto pusi. 1986. gadā Irēna nopirka “Vecmājas”, vecāko māju šajā pusē. Jaunā māja ir dēlu pirkta un arhitekta Ervīna Kraukļa projektēta. 

Ienākot iekšā, acis priecē gaišums, augumu apņem siltums, bet prātu ielīksmo saplūsme ar dabu, ko no mājiniekiem šķir vien lielo logu stikli. Tie atrodas mājas dienvidu pusē un “pasīvi” uztver saules starojumu (tāpēc pasīvā māja) un silda telpas. Otrs šīs mājas siltuma avots – krāsns ir īsts brīnums. Ināra stāsta, ka šodienas siltumam pieticis ar astoņām malkas pagalēm, , redz, cik silts – viņa aicina palūkot. Tad rāda diplomu, vides un ekonomikas ministra parakstītu – “2013. gadā “Vecmājas” atzītas par energoefektīvāko ēku Latvijā. Kā tas panākts? Būvnieki sapratīs, ja teiksim – teicama siltumizolācija, trīsstiklu stiklojums, no termiskajiem tiltiem brīvas konstrukcijas un blīvas konstrukcijas, ventilācijas sistēma ar siltuma atgūšanu. Karsto ūdeni gatavo uz jumta novietoti saules kolektori. Bet Irēna vērtē no mājinieka pozīcijām:

– Galvenais, kā mēs jūtamies telpā. Nevis tikai, lai māja būtu skaista, bet lai tajā būtu laba sajūta. To rada gaišums, siltums un dabiskie, vietējie materiāli, arī labais gaiss.

Arī māju ceļot bijis daudz neierasta – vairāki būvniecības posmi notikuši zem siltumnīcas konstrukcijas, lai saudzētu gan materiālus, gan pašus būvniekus. Katram darbam aicināts savs meistars, bet visu būvniecību pārraudzījis namdaris. Arī būvmateriālu tara piegādātājiem bijusi jāpieņem atpakaļ un jāpārstrādā. Vārdu sakot, jau no dzimšanas “Vecmājas” ir bijušas draudzīgas dabai. Kā dabas daļu šeit sevi izjūt gan mājas saimniece ar dēliem un mazbērniem, gan būvniecības speciālisti, kuri “Vecmājās” smeļas pieredzi.